Pirmajās jaunā gada dienās mēs bieži domājam par nākotni, par to, kas mūs gaida, par iespējām un bažām, par to, kas mums jādara, ko gribam un ko varam darīt. Es esmu jezuīts Tadeusz Cieslak un šī ir svētdienas doma. Jāņa Evaņģēlija saka: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds.” Vai tā varētu būt, ka mūsu nākotne ir iesakņota tik senā pagātnē, kad caur Dieva Vārdu viss bija radīts…? Cilvēks savu eksistenci un aktivitāti vienmēr motivē ar kādu cerību: ar to pamato savus plānus, projektus, sapņus. No otras puses paaudžu pieredze atļauj mums prognozēt, vai šie plāni un projekti ir realizējami. Šī ir cilvēciska gudrība, kura palīdz mums dzīvot un izdzīvot starp iespējām un grūtībām. Tomēr Evaņģēlijs mums norāda uz citu gudrību, kura jāņem vērā: uz Dieva gaismu, kurā ir dzīve un īsta gudrība – Dieva pazīšana. Tas ir aicinājums, lai mēs dzīvotu ne tikai pateicoties laicīgai cerībai, kas mums atļauj dzīvot no dienas uz dienu un no gada uz gadu. Tas ir aicinājums uz pārdabisko cerību, kura ir iesakņota žēlastībā un patiesībā: Dieva Vārds, kas kļuva miesa Jēzū Kristū atklāja mums patiesību, ka varam būt Viņam līdzīgi un deva mums iespēju (žēlastību) to realizēt. Tas ir liels Dieva plāns, kas sākas no pasaules radīšanas un turpina līdz mūžīgiem laikiem. Vai redzam Dieva plānu savā dzīvē un kā mēs esam lielā Dieva plāna daļa?
Eterā: 03.10.2024